Saskaņā ar Civillikuma I pielikumu Latvijas Republikā noteikts publisko ezeru un upju saraksts. Publisko upju saraksta 11.punktā noteikts, ka tajā iekļauta arī „Gauja – no Tirzas upes ietekas līdz ietekai Rīgas jūras līcī (ieskaitot posmu pa robežu) un Gaujas-Baltezera kanāls”. No augstāk minētā un Civillikuma 1102.panta izriet, ka Gauja posmā no tās iztekas līdz Tirzas upes ietekai ir atzīstama par privātajiem ūdeņiem. Tomēr tas nenozīmē, ka privāto ūdeņu īpašnieki ar tiem drīkst rīkoties pēc saviem ieskatiem. Īpašniekiem ir pilnībā jāievēro LR normatīvie akti (arī vides aizsardzības jomā).

LR Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sniegusi šādu skaidrojumu: “Civillikumu pieņēma jau 1937.gadā. Jau šajā laikā Civillikuma I pielikumā publisko upju sarakstā bija iekļauta tikai daļa no Gaujas – no Lejasciema Gaujas un Tirzas satekas līdz ietekai Rīgas jūras līcī. 1992.gadā, atjaunojot Civillikuma darbību, Civillikuma I pielikums tika atjaunots 1937.gada redakcijā. (..) No minētā izriet, ka Gaujas augštece esošā Civillikuma sistēmā nav bijusi publiskie ūdeņi. Vēsturiski publisko ūdeņu institūts ir bijis cieši saistīts ar kuģošanu un koku pludināšanu. Tāpēc varētu pieņemt, ka Ministru kabinets 1937.gadā, pieņemot Civcillikumu, ir uzskatījis, ka Gauja ir derīga kuģniecībai un koku pludināšanai no Tirzas ietekas.”

Gauja pie Gaujasrēveļiem 2011.gada novembrī. Atbilstoši Valsts vides dienesta Madonas reģionālās vides pārvaldes skaidrojumam – ūdens nolaišana notikusi atbilstoši visām LR normatīvo aktu prasībām.

.

Projekts par Gauju diezin vai būtu pilnvērtīgs, ja tajā nebūtu arī viens kārtīgs laivu brauciens, tādēļ arī mēs agrā 25. augusta rītā devāmies ceļā. Maršruts – no Melnbāržiem līdz Jaunpiebalgai. Mērķis – aplūkot, kā Gaujas augšteci ietekmē mazie HESi un lauksaimniecība.

Tāda ir cilvēka izveidotā Gauja.

Šeit laikam būtu svētīgi piebilst, ka visi projekta dalībnieki ir noskaņoti kategoriski pret mazajiem HESiem, tādēļ šis ieraksts kādam varētu šķist tendenciozs. Bet tas nemaina faktu, ka mums ir taisnība. 🙂

Plānotajā maršrutā pavisam ir divi mazie HESi, kuri mums kaut kā nebūt bija jāšķērso. Iepriekš bijām iecerējuši braukt citu posmu, kur būtu veseli pieci HESi, bet tas laikam šoreiz būtu pārāk ekstrēmi, turklāt laivu noma jau tāpat skatījās uz mums ar zināmu neizpratni. Kā var būt, ka kādā vietā vienkopus ir tik daudz HESu? Izrādās, kaut kad senos laikos ir pieņemts lēmums, ka Gaujas augštece ir privātīpašums, ne tā kā visas citas normālas upes. Un zemes (Gaujas) īpašnieks var tur būvēt, ko vien sirds kāro. Fantastiski.

Laivas ielaidām upē pie Melnbāržu tilta un necik tālu nenobraukuši jau varējām manīt HESa tuvošanos – Gauja, kas vēl nesen bija normāla upe, sāka līdzināties tādam viegli iepelējušam Ķīšezeram. Tādi ir tie HESu uzpludinājumi – pilnīgs dīķis, pa virsu peld kaut kāds zaļš nezinkas un dīķa malās spokojas nokaltuši koki.

Pirmo HESu pārvarējām bez īpašām problēmām, lai gan aiz HESa nācās laivas kaut cik dzīvā paskatā dabūt lejā pa visnotaļ stāvu nogāzi. Suņus mums virsū neviens nerīdīja un ar šaujamo nedraudēja, kas arī bija visai iepriecinoši.

Prieciņš gan nebija ilgs, jo diezgan drīz mums tuvojās nākamais HES. Šeit jau bija sarežģītāk – nācās laivas nest diezgan tālu caur diezgan lieliem krūmiem un apiņiem. Nonesuši pirmās laivas un nolikuši upes malā uz akmeņiem, ar bažām skatījāmies uz priekšā gaidāmo posmu – ūdens līmenis bija nolaists ļoti zemu un tālāka laivošana šķita diezgan sarežģīta. Gājām atpakaļ pēc trešās laivas un tajā brīdī sadzirdējām, kā tiek pavērtas slūžas. Nonesuši trešo laivu krastā, ieraudzījām, ka pirmās divas, ko iepriekš bijām nolikuši uz akmeņiem, nu jau atrodas ūdenī – lūk, tik strauji mainās ūdens līmenis HESu ietekmes zonā.

Nobraukuši vēl kādu gabaliņu, sasniedzām mazu ūdenskritumiņu, aiz kura pļaviņā arī ierīkojām nometni. Atlikušo vakara daļu pavadījām intelektualās sarunās par apkārtnes govīm, dzīves jēgu, Heidegera filozofiju un Higsa bozonu.

Pamodušies sev par lielu pārsteigumu konstatējām, ka ūdenskritums pa nakti ir pazudis – tā vietā tagad bija tikai akmeņu čupa, kurai ūdens cauri netecēja gandrīz nemaz. HES pa nakti bija atkal samazinājis ūdens līmeni. Nācās gaidīt labu laiku, līdz tas atkal tika pacelts, jo šļūkt ar laivu pāri akmeņiem tomēr ir salīdzinoši grūtāk nekā airēt pa normālu upi. Un vispār, ja es būtu kāds jūtīgs dzīvais organisms, kas dzīvo Gaujas augštecē, es būtu ļoti sašutis un vai nu emigrētu uz kādu normālāku vietu, vai arī, ja tādas iespējas nebūtu, vienkārši atstieptu kājas.

Tā mēs “šļūcam” pa akmeņiem. 🙂

Otrajā dienā neviens HES mūs vairs negaidīja, toties dabūjām iepazīties ar citu nelaimi – šajā vietā Gaujas krastos atrodas vairākas lielas fermas, no kurām šis tas šad tad kaut kā arī nonāk upē. Un nabaga Gaujai tad nekas cits neatliek kā eitroficēties līdz nelabumam un atkal pārklāties ar zaļu nezinko, kuram cauri ar laivu bija izbraukt vēl grūtāk nekā iepriekš pārburties pāri HESu uzpludinājumiem un šļūkt pāri akmeņiem. Lai nu kā, gala beigās tomēr veiksmīgi sasniedzām Jaunpiebalgu, kur arī šim pasākumam bija gals.

Bet visu ceļu grimām eksistenciālās pārdomās par Gaujas augšteces nākotni. Vai Latvijai ir jēga no mazajiem HESiem, kas saražo niecīgu daļu no Latvijai nepieciešamās elektroenerģijas, toties rada neadekvāti lielus ienākumus to īpašniekiem un līdz nepazīšanai pārveido upes ekosistēmu un apkārtējo vidi? Vai Latvijas videi un arī tautsaimniecībai nebūtu vairāk labuma, ja HESu vietā būtu viens skaists ūdenstūrisma maršruts ar skaistu, plūstošu upi un krācēm, kuras tur, runā, kādreiz pirmsHESu ērā esot bijušas? Mūsu domas kaut kā vairāk sliecas uz otro variantu.

Sākums. Zīmes rāda, ka Gaujā šeit ir divvirzienu kustība.

Aizvadītās nedēļas nogales projekta “Neaizmirsti Gaujmalu” dalībniekiem atkal ir pagājušas aktīvās aktivitātēs un darbīgās nodarbībās, rūpējoties par Gauju un iepazīstot to un tās apkārtni.

Vispirms mēs vienu skaistu sestdienas dienu pavadījām Gaujas sakopšanas talkā. Šoreiz gan ne pašā Gaujā, bet citā Gaujas baseina upē – Rauzā, netālu no Palsmanes. Sakoptais upes posms atrodas dabas lieguma “Rauza” teritorijā. Rauza ir ievērojama arī ar to, ka tā ir viena no nedaudzajām upēm Latvijā, kur mitinās ziemeļu upespērlenes, un tā ir arī viena no lašveidīgajām zivīm nozīmīgajām upēm.

Talkā piedalījāmies ar domu skatīties un mācīties, lai nākamajā vasarā jau varētu paši saviem spēkiem sakopt kādu upes posmu. Biologu, projekta “Liec upē akmeni!” īstenotāju Andra un Loretas Urtānu vadībā mācījāmies veidot straujteces, kurām ir ļoti nozīmīga loma upes pašattīrīšanās procesos.

Jau nākamajā nedēļas nogalē devāmies aplūkot bioloģiskā lauksaimnieka Guntara Dolmaņa saimniecību “Lielkrūzes” Jaunpiebalgas pusē, Gaujas krastā, lai redzētu, kā mūsdienās ir iespējams nodarboties ar lauksaimniecību nevis cīnoties pret dabu, bet strādājot kopā ar to. Iepriekš laivu brauciena laikā jau bijām braukuši šīm teritorijām garām pa upi, bet tagad bija iespēja visu paveikto novērtēt arī no sauszemes puses.

“Lielkrūzes” ir patiešām neparasta saimniecība, un apmeklējuma laikā vairākkārt šķita, ka jāiekniebj sev, lai pārliecinātos, ka tas nerādās sapņos. Vispirms jau likās neticami, ka nopietna zemnieku saimniecība, kas ar lauksaimniecību arī pelna iztiku, var būt tik skaista un sakopta, gandrīz kā parks vai brīvdabas muzejs (manā iztēlē mūsdienu lauksaimniecība kaut kā saistās ar milzīgām cūku fermām un smirdoņu). Otrkārt, likās pārsteidzoši, ka saimnieks atļaujas izkāpt no stereotipu rāmjiem un būt ne tikai zemnieks, bet arī dzejnieks, dziesminieks, vēsturnieks un droši vien vēl daudz kas, par ko mēs pat nenojaušam. Bet visneticamāk likās tas, ka visu milzīgo teritoriju – zivju dīķus, zālēdāju ganības un kokapstrādes cehu – apsaimnieko Dolmaņu ģimene gandrīz tikai ar saviem pašu spēkiem, pie viena esot arī viesmīlīgiem saimniekiem tūristiem, dziesminiekiem un citiem apmeklētājiem. Un, kā izrādās, saimniekojot dabai draudzīgi, var tīri labi sadzīvot arī ar bebriem, kas citiem šķiet īsta sodība.

Tādi, lūk, mūsu pēdējā laika piedzīvojumi.

Es ļoti ilgi nomocījos, cenšoties izdomāt šim stāstam jēdzīgu pirmo teikumu, bet tā arī neizdomāju. Tāpēc sākšu uzreiz ar otro. Sorry.

Stāsts ir par to, kā mēs, septiņi jaunieši, devāmies pārgājienā meklēt Gaujas izteku. Kāda velna pēc tas ir vajadzīgs? Galu galā Gauja taču nav nekāda Nīla, un mēs nedzīvojam 18. gadsimtā, vai ne? Īstenībā tik vienkārši gluži nav. Gauja ir viltīga upe, un viņas viltīgums (atļaušos saukt Gauju par „viņu”, nevis par „to”) izpaužas arī tā, ka Gauja nesākas tā vienkārši un viennozīmīgi. Daži domā, ka Gauja iztek no Alauksta, bet citi – ka tā sākas Elkas kalnā. Un arī visjaunākās kartes pilnīgi skaidru atbildi nesniedz. Un, galu galā, mums, projekta „Neaizmirsti Gaujmalu” dalībniekiem, vajadzēja kādu saliedējošu pasākumu, jo līdz šim bijām tikušies tikai biroju telpās un viens otru ne pārāk labi pazinām. Mēs, kā jau patriotiski noskaņoti jaunieši, izvēlējāmies to variantu, pēc kura Gauja sanāk garāka, un bijām apņēmušies mērot ceļu līdz Elkas kalnam.

Somas vēl vieglas un ceļs līdzens.

Sākām iet nedaudz virs Taurenes. Mazliet rasināja lietus, bet tas nebija nekas traks, galu galā bija jau maija beigas un gana silts. Iet īstenībā bija ļoti viegli un patīkami, vismaz sākumā. Gaujas krastā bija patīkama, ne pārāk aizaugusi pļava, kura vietām pat šķita kaut kad pļauta, un arī somas vēl bija ļoti vieglas (vēlāk gan mistiskā kārtā palika arvien smagākas).

Viegli gāja līdz brīdim, kad pļava sāka lēni, bet pārliecinoši pārvērsties purvā. Sapratām, ka turpināt iet gar Gaujas krastu laikam nebūs prāta darbs, noāvām kājas un mēģinājām pēc iespējas nesāpīgāk šķērsot purvu un uznākt uz šosejas, kas galu galā arī izdevās, lai gan purvs brīžiem sniedzās līdz ceļiem, un pārsteigumu sagādāja sarkanās skudras – viņām nav neērti tādos apstākļos dzīvot?

Ieturējuši azaidu autobusa pieturā, kas vienā šosejas malā saucās „Alauksts”, bet otrā – „Alaukste”, devāmies pa šoseju tālāk ar mērķi apiet purvu un atkal pievienoties Gaujai. Ejot pa šoseju, sanāca šķērsot arī Gaujiņu – to upīti, kas it kā ir Gaujas sākums un iztek no Alauksta. Tur Gauja ir tik šaura, ka viņai varētu mierīgi pārlēkt pāri – cilvēkiem, kas dzīvo Carnikavā vai Siguldā, tas varētu šķist diezgan neparasti.

Lai arī somas palika arvien smagākas, un atpūtas pauzes – arvien biežākas, iešana vēl joprojām veicās gana viegli, un, kā gadījās, kā ne, bijām jau nonākuši līdz Zobola ezeram (diez, kā tas vārds ir pareizi jāizrunā – Zuobuols? Zobōls? Zobuols?), un sākām domāt par apmetnes vietu. Un te beidzot sākās problēmas. Pēc ilgām un smagām pārdomām secinājām, ka stulbi sanāk, bet labāku variantu nav – jāiet atpakaļ uz Gaujas tiltu, kuram mēs bijām pagājuši garām jau rīta pusē. Pirmajā dienā bijām nogājuši gandrīz perfektu apli.

Vakara jaukākā un siltākā daļa.

Otrajā dienā noberzto kāju un citu iemeslu dēļ nolēmām ceļu turpināt pa ceļu. Laiks bija vēl skaistāks nekā pirmajā dienā. Varētu pat teikt, ka pārāk skaists – brīžiem saule cepināja diezgan pamatīgi. Pret dienas vidu nonācām Māļos, un tur aplūkojām arī vienu no interesantākajiem šī pārgajiena apskates objektiem – Māļu pareizticīgo baznīcu. Man šķiet, tā ir viena no skaistākajām baznīcām, kādā esmu bijis – nekur vēl nebiju redzējis, ka pareizticīgo greznība tik skaisti apvienotos ar latvisko vienkāršību.

No Māļiem līdz Elkas kalna virsotnei atlika pavisam nedaudz, un virsotnē atradām arī zīmi, kas liecināja, ka tur atrodas Gaujas sākums. Zīme gan ir diezgan melīga – tā ir iesprausta nevis avotā, strautā, tērcē, grāvī vai dīķī, bet gan puķu dobē. Tas droši vien tāpēc, ka īstais Gaujas sākums (ja kartēm var ticēt), līdz kuram daži no mums arī aizgāja, izskatās pēc aizaugušas plančkas un ir pagalam neestētisks.

Ar to arī mūsu ceļojums beidzās. Bija patīkami izrauties no pilsētas un papriecāties par dzīvām stirnām, bebru dambjiem un griežu dziesmām. Un, protams, labi pavadīt laiku ar foršiem cilvēkiem.

Nepārvaramu šķēršļu ceļā nebija maz… 🙂