Es ļoti ilgi nomocījos, cenšoties izdomāt šim stāstam jēdzīgu pirmo teikumu, bet tā arī neizdomāju. Tāpēc sākšu uzreiz ar otro. Sorry.

Stāsts ir par to, kā mēs, septiņi jaunieši, devāmies pārgājienā meklēt Gaujas izteku. Kāda velna pēc tas ir vajadzīgs? Galu galā Gauja taču nav nekāda Nīla, un mēs nedzīvojam 18. gadsimtā, vai ne? Īstenībā tik vienkārši gluži nav. Gauja ir viltīga upe, un viņas viltīgums (atļaušos saukt Gauju par „viņu”, nevis par „to”) izpaužas arī tā, ka Gauja nesākas tā vienkārši un viennozīmīgi. Daži domā, ka Gauja iztek no Alauksta, bet citi – ka tā sākas Elkas kalnā. Un arī visjaunākās kartes pilnīgi skaidru atbildi nesniedz. Un, galu galā, mums, projekta „Neaizmirsti Gaujmalu” dalībniekiem, vajadzēja kādu saliedējošu pasākumu, jo līdz šim bijām tikušies tikai biroju telpās un viens otru ne pārāk labi pazinām. Mēs, kā jau patriotiski noskaņoti jaunieši, izvēlējāmies to variantu, pēc kura Gauja sanāk garāka, un bijām apņēmušies mērot ceļu līdz Elkas kalnam.

Somas vēl vieglas un ceļs līdzens.

Sākām iet nedaudz virs Taurenes. Mazliet rasināja lietus, bet tas nebija nekas traks, galu galā bija jau maija beigas un gana silts. Iet īstenībā bija ļoti viegli un patīkami, vismaz sākumā. Gaujas krastā bija patīkama, ne pārāk aizaugusi pļava, kura vietām pat šķita kaut kad pļauta, un arī somas vēl bija ļoti vieglas (vēlāk gan mistiskā kārtā palika arvien smagākas).

Viegli gāja līdz brīdim, kad pļava sāka lēni, bet pārliecinoši pārvērsties purvā. Sapratām, ka turpināt iet gar Gaujas krastu laikam nebūs prāta darbs, noāvām kājas un mēģinājām pēc iespējas nesāpīgāk šķērsot purvu un uznākt uz šosejas, kas galu galā arī izdevās, lai gan purvs brīžiem sniedzās līdz ceļiem, un pārsteigumu sagādāja sarkanās skudras – viņām nav neērti tādos apstākļos dzīvot?

Ieturējuši azaidu autobusa pieturā, kas vienā šosejas malā saucās „Alauksts”, bet otrā – „Alaukste”, devāmies pa šoseju tālāk ar mērķi apiet purvu un atkal pievienoties Gaujai. Ejot pa šoseju, sanāca šķērsot arī Gaujiņu – to upīti, kas it kā ir Gaujas sākums un iztek no Alauksta. Tur Gauja ir tik šaura, ka viņai varētu mierīgi pārlēkt pāri – cilvēkiem, kas dzīvo Carnikavā vai Siguldā, tas varētu šķist diezgan neparasti.

Lai arī somas palika arvien smagākas, un atpūtas pauzes – arvien biežākas, iešana vēl joprojām veicās gana viegli, un, kā gadījās, kā ne, bijām jau nonākuši līdz Zobola ezeram (diez, kā tas vārds ir pareizi jāizrunā – Zuobuols? Zobōls? Zobuols?), un sākām domāt par apmetnes vietu. Un te beidzot sākās problēmas. Pēc ilgām un smagām pārdomām secinājām, ka stulbi sanāk, bet labāku variantu nav – jāiet atpakaļ uz Gaujas tiltu, kuram mēs bijām pagājuši garām jau rīta pusē. Pirmajā dienā bijām nogājuši gandrīz perfektu apli.

Vakara jaukākā un siltākā daļa.

Otrajā dienā noberzto kāju un citu iemeslu dēļ nolēmām ceļu turpināt pa ceļu. Laiks bija vēl skaistāks nekā pirmajā dienā. Varētu pat teikt, ka pārāk skaists – brīžiem saule cepināja diezgan pamatīgi. Pret dienas vidu nonācām Māļos, un tur aplūkojām arī vienu no interesantākajiem šī pārgajiena apskates objektiem – Māļu pareizticīgo baznīcu. Man šķiet, tā ir viena no skaistākajām baznīcām, kādā esmu bijis – nekur vēl nebiju redzējis, ka pareizticīgo greznība tik skaisti apvienotos ar latvisko vienkāršību.

No Māļiem līdz Elkas kalna virsotnei atlika pavisam nedaudz, un virsotnē atradām arī zīmi, kas liecināja, ka tur atrodas Gaujas sākums. Zīme gan ir diezgan melīga – tā ir iesprausta nevis avotā, strautā, tērcē, grāvī vai dīķī, bet gan puķu dobē. Tas droši vien tāpēc, ka īstais Gaujas sākums (ja kartēm var ticēt), līdz kuram daži no mums arī aizgāja, izskatās pēc aizaugušas plančkas un ir pagalam neestētisks.

Ar to arī mūsu ceļojums beidzās. Bija patīkami izrauties no pilsētas un papriecāties par dzīvām stirnām, bebru dambjiem un griežu dziesmām. Un, protams, labi pavadīt laiku ar foršiem cilvēkiem.

Nepārvaramu šķēršļu ceļā nebija maz… 🙂