Aizvadītās nedēļas nogales projekta “Neaizmirsti Gaujmalu” dalībniekiem atkal ir pagājušas aktīvās aktivitātēs un darbīgās nodarbībās, rūpējoties par Gauju un iepazīstot to un tās apkārtni.

Vispirms mēs vienu skaistu sestdienas dienu pavadījām Gaujas sakopšanas talkā. Šoreiz gan ne pašā Gaujā, bet citā Gaujas baseina upē – Rauzā, netālu no Palsmanes. Sakoptais upes posms atrodas dabas lieguma “Rauza” teritorijā. Rauza ir ievērojama arī ar to, ka tā ir viena no nedaudzajām upēm Latvijā, kur mitinās ziemeļu upespērlenes, un tā ir arī viena no lašveidīgajām zivīm nozīmīgajām upēm.

Talkā piedalījāmies ar domu skatīties un mācīties, lai nākamajā vasarā jau varētu paši saviem spēkiem sakopt kādu upes posmu. Biologu, projekta “Liec upē akmeni!” īstenotāju Andra un Loretas Urtānu vadībā mācījāmies veidot straujteces, kurām ir ļoti nozīmīga loma upes pašattīrīšanās procesos.

Jau nākamajā nedēļas nogalē devāmies aplūkot bioloģiskā lauksaimnieka Guntara Dolmaņa saimniecību “Lielkrūzes” Jaunpiebalgas pusē, Gaujas krastā, lai redzētu, kā mūsdienās ir iespējams nodarboties ar lauksaimniecību nevis cīnoties pret dabu, bet strādājot kopā ar to. Iepriekš laivu brauciena laikā jau bijām braukuši šīm teritorijām garām pa upi, bet tagad bija iespēja visu paveikto novērtēt arī no sauszemes puses.

“Lielkrūzes” ir patiešām neparasta saimniecība, un apmeklējuma laikā vairākkārt šķita, ka jāiekniebj sev, lai pārliecinātos, ka tas nerādās sapņos. Vispirms jau likās neticami, ka nopietna zemnieku saimniecība, kas ar lauksaimniecību arī pelna iztiku, var būt tik skaista un sakopta, gandrīz kā parks vai brīvdabas muzejs (manā iztēlē mūsdienu lauksaimniecība kaut kā saistās ar milzīgām cūku fermām un smirdoņu). Otrkārt, likās pārsteidzoši, ka saimnieks atļaujas izkāpt no stereotipu rāmjiem un būt ne tikai zemnieks, bet arī dzejnieks, dziesminieks, vēsturnieks un droši vien vēl daudz kas, par ko mēs pat nenojaušam. Bet visneticamāk likās tas, ka visu milzīgo teritoriju – zivju dīķus, zālēdāju ganības un kokapstrādes cehu – apsaimnieko Dolmaņu ģimene gandrīz tikai ar saviem pašu spēkiem, pie viena esot arī viesmīlīgiem saimniekiem tūristiem, dziesminiekiem un citiem apmeklētājiem. Un, kā izrādās, saimniekojot dabai draudzīgi, var tīri labi sadzīvot arī ar bebriem, kas citiem šķiet īsta sodība.

Tādi, lūk, mūsu pēdējā laika piedzīvojumi.